Miers Slovākijā (2012)

Miers pagājušogad bija jāmeklē Slovākijā. Pēc dažu dienu dzīvošanās Budapeštā nolēmu doties ceļā. No sākuma ar metro, tad ar vilcienu uz Gödöllő izkļuvu laukā no cilvēku pilnās Budapeštas. Ungāru vecākā paaudze slikti runā angliski, tāpēc, stāvot pie lielas Gödöllő pilsētiņas kartes, kāda kundze ļoti izmisīgi man ungāriski skaidroja ceļu uz manis izvēlēto galamērķi. Bija jānokļūst pilsētā Hatvan. Pateicos viņai: Köszönöm! Un devos uz šosejas pusi. Šoseja par nelaimi izrādījās autobānis, kur stopēšana nav iespējama. Nekas cits neatlika, kā doties tik uz priekšu pa papildus ceļa joslu, kur mašīnas nebrauc. Nogājis kādus 3 km jutu, ka pie manis no mugurpuses lēni pieripo auto, lieki teikt, ka tā bija policijas ekpiāža. Tā kā arī viņi nerunāja angliski, tad nekāda skaidrošanās notikt nevarēja. Tik pamāju pstiprinoši ar galvu, kad viņi ar rokām rādīja un skaidroja, ka priekšā jau redzama tālumā kafejnīca ceļa malā. Tur arī gaidīju, kad kāds varētu mani aizvizināt uz Hatvanu. Nepagāja ne 20 min, līdz manam aicinājumam apstāties atsaucās pavecs Ungāru pāris, kas bija ceļā uz Egeru - pilsētu tālu vēl aiz Hatvanas. Tā bija mana pirmā veiksme! Arī Hatvanas nomalē, kur man vajadzēja doties uz Slovākijas robežas pusi, gāja labi. Apstājās kāds aptuveni 40 gadīgs vīrietis, kas klausījās rokmūziku, bija ģērbies melnā un runāja arī nedaudz angliski. Kā izrādās, viņš brauc uz pēdējo pilsētu pirms Ungārijas-Slovākijas robežas - Salgótarján. Jau tālumā kalnā ievēroju skaistu pili daļēji drupu stāvoklī, kas kā izrādās laikam tomēr ir Slovākijas īpašums.

Vīrietis, kas klausijās rokmūziku un bija ģērbies melnā, kaut kam zvanīja, parunājās, tad viņš telefonā rādija kādas sievietes bildi un teica: "This is my wife!". Es nedaudz apmulsu, jo nesapratu, kāpēc viņš tā dara. "Speak to her!", viņš teica. Es paņēmu telefonu un sieviete neiedomājami labā angļu valodā paskaidroja, ka viņas vīrs mani aizvedīšot ārā no Salgótarján - līdz pašai robežai, lai es varētu veiksmīgāk turpināt ceļu. Biju bezgala priecīgs, jo pilsēta patiešām ir nebeidzami gara, tāda kā Jūrmala, varbūt. Visakārt skaisti lieli kalni un meži, ceļmalā visādi lopi. Ceļs turpinās jau Slovākijā, mašīnas īpaši nebrauc. Es nekad nestāvu vienā vietā, bet vienmēr eju uz priekšu, tad vismaz kaut kas notiek. Iepriekš biju saskicējis uz lapas karti ar mazo ciemo nosaukumiem un pilsētām, lai var sekot līdzi ceļam. Gāju no viena ciema, uz otru. Pa retai reizei kāds piestāja un aizvizināja kādu gabaliņu. Jau tuvojās dienas vakara puse. Kādā ciemā pēkšņi attapos pie Y veida krustojuma, kuru nebiju manījis kartē. Vienā ceļa pusē visādas mazas mājeles rindā, dārziņi, un par laimi vienā no tiem rušinās sirms onkulis. Es apstājos, skatos uz viņu. Viņš pārstāj kaplēt, iztaisnojas, skatās uz mani. Esmu apstulbis, jo arī Slovāku vecākā paaudze taču nerunā angliski. Protams, var jau nosaukt nākamā ciema nosaukumu un mahāties ar rokām, lai saņemt apstiprinājumu, pa kuru ceļu tālāk doties. Tomēr viss notiek zibenīgi un prasu viņam krieviski, pa kuru ceļu man jāiet. Slovāku valoda tomērir slāvu valoda, vienmēr, dzirdot slovākus, jāsaka tā - var absolūti saprast, par ko viņi runā, ja runāšana ir kontekstā ar kaut ko apkārt notiekošu vai tev zināmu, jo tik daudz atslēgas vārdu ir ļoti līdzīgi krievu valodai. Bet šoreiz - viņš turpina skatīties uz mani, un tad: "Do you speak english?". Esmu vēl vairāk apstulbis. Sirms onkulis, kas kaplē dārzu vismazākajā no mazākajiem Slovākijas ciemiem ar mani sāk runāt angliski!? Beigās viņš izsāstīja ceļu ar tādiem vārdiem, kas noteikti atbilst daudz daudz vairāk kā simple vai medium english. Tajā stulbumā un karstumā ar smago somu uz pleciem neiedomājos nedaudz parunāties un pajautāt, kā viņš tik labi runā angliski, vien pateicos, novēlēju veiksmi kaplēšanā un devos tālāk. Pa mazākiem un lielākiem gabaliņiem biju nonācis atkal uz asfalta ar normālu satiksmi un ceļš līdz pēdējai pilsētai pirms Miera bija veiksmīgs. Rimavská Sobota - tā sauc pilsētu. Iegāju veikālā nopirkt ūdeni un nedaudz ko ēdamu, satiku citus miera meklētājus, kas jau devās mājās, kārtīgi noprasīju ceļu un devos. Nogurums bija milzīgs. Lai arī stopēšana bija diezgan veiksmīga, tomēr noieti daudzi kilometri saulē par kalniem un lejām. Biju pārsteigts, ka Rimavská Sobotā ielu nosaukumi uz mājām sistemātiski rakstīti gan slovāku, gan ungāru valodā. Palikuši pēdējie padsmit kilometri līdz Lukovištiai (mazam ciemama, no kura jau miera nometne vairs nav tālu). Visu laiku jākāpj kalnā, ļoti stāvā. Vienu brīdi jau domāju, ka jāpaliek ceļmalā un jāiet rīt, jo vairs nav spēkā un saule turpina karsēt. Par laimi, brauc kāds vietējais un laipni mani aizved līdz galam, kad vairs palicis tikai nedaudz. Tā nu veiksmīgi esmu nonācis nometnē. Cilvēku jau ir pamaz, jo nometnes laiki jau pie beigām, tomēr kādi 300-400 cilvēki tur vēl dzīvojās. Skaisti meži, kalnu pļavas! Vēlāk mājās atrodu dažas bildes.

Pēc dzīvošanās Miera nometnē ir pienācis laiks doties atpakaļ uz Budapeštu, jo gaida lidmašīna uz mājām. Nē, tikai līdz Varšavai! Tas mani ierobežo. Lai laicīgi paspētu, jāiziet dienu ātrāk. Iepriekš nevienu kompanjonu, kas arī dotos uz Budapeštu, neizdodas atrast. Sapakoju mantas, dodos visu garo ceļu pa nometnes teritoriju, esmu nonācis pie Welcome center, kad pēkšņi kāds vīrietis man prasa angliski - vai es gadījumā nedodoties uz Budapeštu. Esmu apstulbis, jo tā ir nudien ir sakritība. Apkārt daudz cilvēku. Atbildu apstiprinoši un viņš iepazīstina mani ar Tamu, kas arī dodas uz Budapeštu. Norpiecājamies par feino sakritību un pēc neilgas pasēdēšanas un tējas dzeršanas, un dziesmām, sākam savu ceļu. Tamai ir ap 30 gadu, viņa ir skolotāja no Izraēlas, visu laiku smaida! Pārrunājam iespaidus un visu ko. Izrādās, ka Tamai lidmašīna uz Telvavivu ir aptuveni tai pat laikā, kad man. Nopriecājamies par vēl vienu sakritību. Tā nu sākās mans ceļš uz Budapeštu ar Tamu. Augšā uz ceļa sastoam vēl divus stopētājus, kas arī dodas mājās. Meitene aptur kādu mazītiņu kravas kuzvaiņu un tā teikt atdod vietu mums ar Tamu. Patīkami. Iekāpjam mašīnā, somas iemetam piekabē. Onkulis strādnieku kombinezonā runā tikai slovāku valodā. Es runāju krieviski un mēs viens otru kaut kā nebūt saprotam. Viņš stāsta, ka strādā netālu firmā, iedod mums ar Tamu katram firmas pildspalvu. Tama nesaprot krievu valodu, tāpēc ik pa laikam es viņai visu atstāstu angliski. Nonākam Rimavská Sobotā, kur Tama apstājas uz tilta pie upes, kas ir pus Tērbatas ielas platumā un ļoti ilgi skatās. Viņa man saka: mums Izraēlā šitik lielas upes ir retums! Interesanti, neiedomājami interesanti! Laiks ir apmācies un vēss, parādās lietus. Stopēšanai kā lāsts uzlikts - neviens nebrauc, ja brauc, tad rāda, ka griezīsies drīz un nekur tālu nevar aizbraukt. Atkal jau ir pienākusi dienas otrā puse un nolemjam pamēģināt ceļot ar sabiedrisko transportu. Ceļojums izvēršas bezgala jauks! No viena ciema uz otru - te ar vilcienu, te autobusu. Sākam ar vilcienu no Rimavská Sobota uz Filakovo. Vilcienam tikai divi vagoni, no kuriem viens ir apvienots ar lokomotīvi. Braucam gar kalniem, ik pa laikam vilciens apstājas mazītiņā stacijā, kur stāv formā vilciena darbinieks un rāda, ka var braukt tālāk. Vilcienā bez mums ir vēl kādi 10 cilvēki. Nonākam līdz kādai stacijai, kur visi pēkšņi izkāpj no vagona. Mēs ar Tamu sēžam 2. vagonā. Nesaprotam, kas notiek. Beigās arī mūs lūdz izkāpt, bet galamērķis taču nav sasniegts?! Izrādās - šajā stacijā atkabina 2. vagonu un paliek tikai 1. vagons, kas ir apvienots ar lokomotīvi. Turpinām braukt. Runājam ar Tamu, ka jūtamies tā, it kā brauktu ar spēļu vilcieniņu pa spēļu ciemiem ar spēļu stacijas darbiniekiem formās. Drīz jau esam Filakovā. Tur atrodam autoostu un gaidam autobusu uz Ungārijs robežpilsētu, jau pieminēto - Salgótarján. Autobuss mūs un visus pārējos izlaiž kādreizējā robežkontroles punktā, kurš jau gadiem stāv tukšs - kā jau daudzviet, kur vairs nav jāpārbauda pases. Salgótarján ir bezgala gara pilsēta, paejam gabaliņu un turpat kādā ceļmalas kafejnīcā satiekam divus ungārus, kas ir ceļā uz Miera nometni. Parmijam pāris vārdus, iedzeram ūdeni, viņi mūs uzcienā ar kaut kādiem našķiem, iedod metro biļetes, kuras mums varētu noderēt un tā mēs atvadamies. Un cik gan priecīgi pēcāk ir metro braukt ar tām dāvātajām biļetēm! Tādi ir tie Miera nometnes cilvēki - viņi kaut ko iedod, aizdod, piepalīdz. Meitene, kas apturēja mašīnu, bet aicināja tur braukt mūs ar Tamu, ungāru jauniešu pāris, kas iedeva biļetes. Tādi mazi nieki ļoti, ļoti iepriecina. Un ziniet - tikai tā jau tā pasaule turas kopā. No tādiem labiem cilvēkiem, kas ar neko vai mazumiņu var palīdzēt un darīt labu. Pēc tam ar Tamu ilgi sēžam kādā pieturā un mēģinām dabūt mašīnu, kas aizvestu uz pilsētas centru līdz autoostai, jo kā jau vairākkārt minēju - Salgótarján patiešām ir nebeidzami gara pilsēta, tāda kā Jūrmala, varbūt. Tas izdodas tikai pēc krietna laika. Tikmēr kaut kur aiz sētas, pagalmā pie mājas dzīvojās suns. Viņš mūs pārsteidza ar riešanu un skaļu lekšanu žogā. Un Tama ar neizmērojami lietu prieku tā teikt ucinājās ar to suņuku un teica, cik viņš ir smukiņš un jaukiņš. Un ziniet, miljons citu cilvēku teiktu, ka tas suns ir briesmīgs - noplucis, ļoti savēlušos spalvu. Es tik ļoti tai brīdī priecājos par Tamu un to suni, ka viņa ar viņu tā ucinājās. Bet kad beidzot mums izdevās tikt līdz pilsētas autoostai, tad izrādās, ka autobusu uz Budapeštu bijām nokavējuši par tieši 1 minūti, vilcienu vairs tovakar nebija. Par laimi bija arī pēdējais autobuss uz Ungārijas galvaspilsētu pēc vairākām stundām vakarā. Timēr ar Tamu meklējām vietu, kur paēst. Pa ceļam kādā tunelī Tama lūdzu, lai nodziedu kādu tautasdziesmu latviešu valodā, viņa gribot dzirdēt, kā skan valoda un kādas mums ir tautasdziesmas. Nodziedāju Pūt, vējiņi!, tad arī Tama ko nodziedāja. Atradām vēl neaizslēgtu kafejnīcu netālu no stacijas, kur sarunājās divas jaunas ungāru sievietes. Kā izrādās, vienai pieder kafejnīca, otra ir bērnības draudzene, kas dzīvo Ņujorkā un ir atbraukusi ciemos. Parunājām un pavakariņojām. Bija jau satumsis, kad iekāpām autobusā uz Budapeštu. Mans ungāru draugs bija izbraucis no Budapeštas, bet Tama laipni piedāvāja palikt pie viņas draudzenes līdz braukšanai uz lidostu nākamajā dienā. Nākamajā dienā notika vēl viena sakritība. Tama autobusā no visiem, visiem cilvēkiem ceļu pajautāja netīšām kādam, kas arī kādreiz bija dzīvojis Izraēlā un tā viņi pārmija vārdus senebreju (vai arī arābu) valodā. Lidostā mēs atvadījāmies, Tamai bija jāiziet pases kontrole ne Šengenas zonā.

Tāds bija mans ceļojums uz un no Miera nometnes 2012. gada vasarā.